Arvien biežāk nonāku tādā situācijā, ka pēc grāmatas izlasīšanas nespēju neko sakarīgu uzrakstīt, jo visas domas un emocijas liekas pārāk personiskas. Šoreiz tas ir tāpēc, ka es runātu nevis par to, cik labs vai slikts bija stāsts. Es runātu par tēliem kā par dzīviem cilvēkiem, priecātos par to, cik viņi ir forši, un sūdzētos par visi līdz pēdējiem sīkumiem, kas man viņos nepatīk kā cilvēkos.
Un man būtu daudz sakāmā, kas aptuveni izklausītos pēc "viņš izdarīja to" vai "viņa bija tik kaitinoša, kad izdarīja to" utt, bet tādam rantam te neredzu īsto vietu.
Man tiešām patika šis stāsts visā savā vienkāršībā ar visām dīvainībām. Bija sāpīgi un bija skaisti. Un bija arī dīvaini. Lasījās negaidīti labi un ātri, bet dažviet es jutu absolūtu aizkaitinājumu uz šo tik reālistisko tēlu rīcību. Gribēju vienlaicīgi ielikt gan 3, gan 4, gan 5 zvaigznes. Nevis vidējo (4), bet visus trīs. Pagaidām palikšu pie tā, kas šobrīd liekas vispareizāk.

Vienlaicīgi gribu un negribu pārlasīt šo grāmatu. It kā varētu kaut tūlīt, bet deam, aizskāra kaut kā pārāk personiski, un nedaudz gribas apvainoties par dažām lietām.