Šajā daļā Lira ir nomainījusi savu līdzbiedru no slepkavnieciska leduslāča uz sava vecumu zēnu Vilu (kas arī ir slepkava). Arī šo daļu sākam bērnišķīgā noskaņā un, ja neskaita vienu nospīdzinātu raganu un vēl pāris līķus, tad lielākoties pirmā puse vilkās smagi un lēni, jo likās, ka tā īsti nekas nenotiek.

Šoreiz notikumi norisinās veselās trijās pasaulēs. Kamēr Vils un Lira katru dienu ceļo no vienas pasaules uz otru, tikmēr vēl vienā citā pasaulē raganas apvieno spēkus, un viņu pulkiem pievienojusies daiļā, lepnā un nežēlīgā latviešu raganu karaliene Ruta Skadi, kuras melnos, viļņotos matus rotā sniega tīģeru ilkņi, un kura bijusi paša lorda Ezriela (Liras tēva) mīļākā.

Pirmās grāmatas drosmīgo Liru (absolūti mežonīgo un nevaldāmo bērnu, kas vienmēr uzņēmās vadību un izplānoja, kā izkļūt no visbezcerīgākajām situācijām) bija nomainījusi maza, čīkstulīga knīpa, kas, nezinot ko iesākt svešā pasaulē, visu vadību uzticēja Vilam un darīja tikai to, ko viņš ļāva. Tas bija... savā ziņā saprotami, un savā ziņā mulsinoši. Liru daudz mocīja vainas apziņa par visu pēc kārtas, bet vismaz viņa kaut cik spēja atgūties dzīvībai bīstamās situācijās.

Liras un Vila perfekts attiecību attinojums divos teikumos:
Lira: "Vajadzēja man viņu vakar nogalināt!"
Vils: "Beidz pļāpāt, ejam!"

Un tad sākās jautrība. Bars bruņotu bērnu, rēgi, kas barojas no dvēselēm, zaudēti pirksti, krītoši cepelīni, nāvējošas apšaudes ar krieviem, atraidītas raganas bulta sirdī, tās pašas raganas pašnāvība utt... Beigās neizdzīvoja gandrīz neviens. Šīs grāmatas kontrasti ir diezgan fucked up, bet man patīk. Piecas zvaigznes tieši par tām beigām, it sevišķi par tiem dažiem drosmīgajiem, kas atdeva dzīvību savu mīļoto cilvēku dēļ.