4,2⭐️

Vēsturisks romāns, kas aizsākas 1930.gadā kādā nomaļā tatāru ciemā Kazaņā. Tatāru tauta daudz cietusi vēl pirms II Pasaules, kara, kad jaunizceptā padomju vara šeit saimniekoja diezgan līdzīgi kā Ukrainā, kur iedzīvotājiem kā “tautas nodevējiem” un budžiem tika uzliktas arvien jaunas un neizpildāmas nodevas, līdz bija jāatdod pēdējais grauds, sēklas kartupelis un mājlops, nolemjot sevi bada nāvei. Un šis ir stāsts par kādu no šīm budžu ģimenēm, kurus uz Sibīriju nosūtīja vēl ilgi pirms turp tika nosūtīti latvieši.

Izsūtītie nonāk burtiski kailā vietā, kur vēl nav izveidojušies ciemi un sādžas, nav nedz kolhozu, nedz sistēmas. Tatāri nebija vienīgās izsūtītās tautas – ciemā, kur nonāk stāsta galvenā varone Zuleiha mitinās dažādu tautu pun konfesiju pārstāvji – tatāri, ukraiņi, krievi un vācieši - vienkārši zemnieki un Ļeņingradas inteliģence, noziedznieki, musulmaņi un kristieši, pagāni un ateisti.
Šiem ļaudīm – pārsvarā sievietēm, jauniešiem un veciem vīriem ir jāizplēš zeme Angaras upes krastos, lai izveidotu to, ko turpmāk tiem nāksies saukt par savām mājām. Daba un laikapstākļi ir skarbi, taču ir sajūta, ka ne par to autore vēlējusies runāt – grāmatā drīzāk likts uzsvars uz iekšējo pasauli, pārdzīvojumiem, iekšējām cīņām par to, kas ir labs, kas ļauns. Sevis pārkāpšana, pielāgošanās jaunajai dzīve un tam, no kā ir iespējams un no kā nav iespējams atteikties.

Visa grāmata bija interesanta, taču tieši grāmatas pirmā daļa ar spilgtajiem tēliem un to sarežģītajām attiecībām man atmiņā paliks visspēcīgāk.

Patika veids kā autore iepazīstina ar tēliem – sākotnēji šķietami lasot dažādu personību stāstus, kas drīz vien saaužas vienā likteņa pavedienā.

Grāmatā atvēlēta vieta arī tatāru folklorai un mītiem, kas paspilgtina stāstu un rada tam īpašu noskaņu.

Stāsts ir labs un iesaku tam pievērst uzmanību, taču paturiet prātā, ka šis ir romāns un, manuprāt, līdz galam nesniedz priekštatu par realitāti izsūtījumā.