Atšķirībā no pirmās grāmatas, kas likās kā ļoti lēns un mierīgs ievads, notikumi attīstās ātrāk un jau izraisa asākas emocijas - vienu brīdi man tik ļoti palika bail par tēliem, ka bija grūti lasīt tālāk.

Tad nāca tas moments, kurā man likās, ka beidzot viss ir daudz maz skaidrs. Ha. Pāris nodaļas vēlāk tā vairs gluži nebija. Lai gan man ir jautājumi, uz kuriem joprojām gribu saņemt atbildes, noteikti nebūšu no tiem, kas šo grāmatu sauc par sviestu, jo šajā daļā tā beidzot sasniedza to līmeni, ko es gaidīju jau pirmajā daļā. Es spēju tikai apbrīnot šo rakstības stilu un unikālos sižeta pavērsienus.

Arī tēli ir lieliski, lasu un izbaudu to, ka man negribas par viņiem teikt neko sliktu, saukt par idiotiem un mest grāmatu pret sienu. Tas man vienmēr paticis ar japāņiem - notikumus veido nevis stulbi tēli, kas paši visu sačakarē, bet gan ģēniāli cilvēki, kuru plānos kaut kā tiek ierauti galvenie varoņi. Lasot šo grāmatu ik pa laikam iedomājos par to, kāpēc es vispār cenšos lasīt grāmatas, kuru tēli mani tik ļoti kaitina, ja ir iespējams atrast ko labāku.

Un, protams, pati svarīgākā lieta šajā grāmatā - fakts, ka kaut kur pasaulē miso zupa skaitās ļoti vienkārša un ikdienišķa daļa no vakariņām, liek man mirt no skaudības. Es laikam zinu, ko šodien ēdīšu vakariņās.