Manas attiecības ar alternatīvo vēsturi parasti ir diezgan pavēsas, sevišķi ar tādu, kurā cilvēce nekur tālu nav tikusi (hmm, derētu pameklēt kādu alt.vēstures darbu, kura būtu pozitīvi tendēta).
Savā darbā "Pavana" Robertss 20.gs pasauli tās tehniskajā attīstībā joprojām tur ieslēgtu viduslaiku līmenī, Eiropā valda katolicisms un tālāk par tvaika dzinējiem neesam tikuši. Sakaru pa vadiem un elektrības nav (ne gluži tiesa - kas un kā, to es nespoilošu). Viss kā radīts, lai man neliktos interesanti.
Patiesībā šī ir labākā grāmata žanrā, ko līdz šim esmu lasījis.
Iespējams, ka "Pavana" mani spēja paņemt ar to, ka tas nav klasiski lineārs darbs, kurā varonis sāk un beidz savas gaitas. Neesmu ne mūziķis, ne dejotājs, man par pavanas (tā sauc deju) uzbūvi nav nekādas saprašanas, tāpēc nevaru spriest par grāmatas uzbūves līdzību ar deju. Šī dimensija man paliek apslēpta.
Bet es gribēju runāt par stāstījuma kontinuitāti. Grāmata sastāv no vairākām it kā savā starpā nesaistītām nodaļām, kuru darbība izkaisīta vairāku gadu desmitu garumā un katras nodaļas (jeb tūres, kas laikam ir dejas termins) galvenās personas ir vairāk vai mazāk saistītas. Samērā īsa grāmata, bet rakstot šādi, ir iznācis ļoti episks efekts, škiet, ka esi izlasījis biezu ģimenes sāgu.
Skaisti uzrakstīts stāsts par cilvēces vēlmi pēc brīvības, taisnības, progresa un citām labajām lietām, kuras grāmatā liedza katoļu baznīcas un inkvizīcijas vara.