Tā, jau uzreiz saku, ka man ar "augsto literatūru" lielākoties nav pa ceļam. Ir bijuši daži labi izņēmumi, bet tad tur jānotiek kaut kādam klikšķim. Šie stāsti man neaizgāja. Varbūt nebiju pareizajā gara un prāta stāvoklī, varbūt vienkārši nepatika, varbūt viņi nebija tik labi, un ir pārāk saslavēti, un neviens tā arī nevar paskaidrot, kāpēc skaitās tik labi.



Pirmais stāsts, darbība Vankūverā, viss awesome, baigi kaut ko gaidu, bet tad viņš pēkšņi beidzās.


Nākamajam biju jau vairāk gatava. Vienalga neiebraucu, kas tur tik īpašs.



Jā, ar laiku tas stils uz dzīves tiešums it kā uzsit kaut ko... Bet... nē.. Katru reizi liekas, vo, vo, ar šo man beidzot aizies tas lielais blīkšķis, par ko visi runā!



... Bet tad... joprojām nē, un esmu uz robežas, lai atmestu to grāmatu, bet paveicās, ka tie stāsti ir īsi, un ir sajūta, ka kaut kas iet uz priekšu.

Vienīgi "Vilciens" izraisīja tādu nelielu "ohhhhhh" mirkli. Bet tīri savienojošās kompozīcijas dēļ. Citādi, sēdēju pie tās grāmatas ar daudzām emocijām, tikai ne apbrīnu.





Nu labi, labi. Vēl jau lielais noslēgums ar ģeniālajiem 4 stāstiem, kas visu pasvītro. Hmmm...



Tad jau visi iepriekšējie man patika daudz labāk. Divus pēdējos es vispār neatceros. Pusstundu pēc izlasīšanas.

Nu, ko lai saka. Gribēju baigi kultūru baudīt,bet sapratu, ka neko nesaprotu un laikam jālien atpakaļ alā.


Nelielas aizdomas, ka šeit varētu darboties tas pats faktors, kas cilvēkiem liek stāvēt pie krāsas klekša mākslas galerijā un gudri māt ar galvu.

Es tikmēr dodos atpakaļ lasīt fantastiku un pasarg' dies' vēl to fantāziju!