read this for a module i’m taking. beautiful prose and an engaging story of a woman discovering her power

4,2⭐️

Vēsturisks romāns, kas aizsākas 1930.gadā kādā nomaļā tatāru ciemā Kazaņā. Tatāru tauta daudz cietusi vēl pirms II Pasaules, kara, kad jaunizceptā padomju vara šeit saimniekoja diezgan līdzīgi kā Ukrainā, kur iedzīvotājiem kā “tautas nodevējiem” un budžiem tika uzliktas arvien jaunas un neizpildāmas nodevas, līdz bija jāatdod pēdējais grauds, sēklas kartupelis un mājlops, nolemjot sevi bada nāvei. Un šis ir stāsts par kādu no šīm budžu ģimenēm, kurus uz Sibīriju nosūtīja vēl ilgi pirms turp tika nosūtīti latvieši.

Izsūtītie nonāk burtiski kailā vietā, kur vēl nav izveidojušies ciemi un sādžas, nav nedz kolhozu, nedz sistēmas. Tatāri nebija vienīgās izsūtītās tautas – ciemā, kur nonāk stāsta galvenā varone Zuleiha mitinās dažādu tautu pun konfesiju pārstāvji – tatāri, ukraiņi, krievi un vācieši - vienkārši zemnieki un Ļeņingradas inteliģence, noziedznieki, musulmaņi un kristieši, pagāni un ateisti.
Šiem ļaudīm – pārsvarā sievietēm, jauniešiem un veciem vīriem ir jāizplēš zeme Angaras upes krastos, lai izveidotu to, ko turpmāk tiem nāksies saukt par savām mājām. Daba un laikapstākļi ir skarbi, taču ir sajūta, ka ne par to autore vēlējusies runāt – grāmatā drīzāk likts uzsvars uz iekšējo pasauli, pārdzīvojumiem, iekšējām cīņām par to, kas ir labs, kas ļauns. Sevis pārkāpšana, pielāgošanās jaunajai dzīve un tam, no kā ir iespējams un no kā nav iespējams atteikties.

Visa grāmata bija interesanta, taču tieši grāmatas pirmā daļa ar spilgtajiem tēliem un to sarežģītajām attiecībām man atmiņā paliks visspēcīgāk.

Patika veids kā autore iepazīstina ar tēliem – sākotnēji šķietami lasot dažādu personību stāstus, kas drīz vien saaužas vienā likteņa pavedienā.

Grāmatā atvēlēta vieta arī tatāru folklorai un mītiem, kas paspilgtina stāstu un rada tam īpašu noskaņu.

Stāsts ir labs un iesaku tam pievērst uzmanību, taču paturiet prātā, ka šis ir romāns un, manuprāt, līdz galam nesniedz priekštatu par realitāti izsūtījumā.

Ich hatte vor einiger Zeit die Leseprobe heruntergeladen und die Gründe vergessen, so dass ich gar nichts darüber wusste, wohin sich das Buch entwickeln würde und anfangs nicht einmal das Jahrhundert der Handlung kannte, eine angenehme Lesesituation. Nicht zum ersten Mal habe ich wegen des E-Book-Formats versehentlich ein Buch gelesen, auf das ich mich auf Papier wegen des Umfangs wahrscheinlich nicht eingelassen hätte. Es war ein bisschen wie eine Serie in mehreren Staffeln: mittelgroße Teile des Personals sterben im Laufe des Buchs oder verschwinden, und dann geht es an anderen Orten mit neuen Leuten weiter. Mehr sage ich nicht, um anderen nicht die schöne ahnungslose Lesesituation zu verbauen.

For depressing Russian fiction, this was surprisingly optimistic and gentle; the traumatic moments have some of that blurry feel that makes you remember that the author is basing this on her grandmother's experiences (and presumably her grandmother's stories of those experiences), and while there's plenty of death and violence, there's no sexual violence at any point, which is a nice change from a lot of fiction that focuses on women in peril. The occasional notes of magical realism were almost, but not quite, too on-the-nose, and some of the stylistic choices (ending some chapters with an explanation of the fate of their protagonists) petered out with no real explanation partway through.

2.5 rounded up. I had high expectations for this book but it fell short, unfortunately. The writing style and overall story were good, but it was a chore to read. I kept getting bored and found myself starting (and finishing) other books while I was still reading this one.

This book is the story of Zuleika, young wife of an independent farmer. In 1930, as part of the process of dekulakisation when more affluent peasants, characterised as class enemies, were sent to labour camps, their home is ransacked and her husband murdered. Zuleikha herself is sent off on an apparently endless train journey with hundreds of others who die, escape, or like her survive against the odds when finally they arrive in a previously unpopulated part of Siberia.

This is the story of that survival. It's also the story of the commanding officer Ignatov. Whereas Zuleikha achieves some kind of independence and fulfilment in her new life, for Ignatov, the trajectory is a downward one. And there's a third significant person in this story too. But to mention him would be a spoiler.

This story, with a young uneducated Tatar woman at its heart, does much to bring to life the gulags and their unhappy part in Soviet history. It's written by a woman, Guzel Yakhina, who was inspired by her own grandmother's story, and beautifully translated by another, Lisa Hayden. A worthwhile and satisfying read.

It took me only one day to read the entire book. Yes, it was that interesting.
At the same time it was so frightening that I couldn't sleep after finishing the story. It's really horrible how little value human life had at the beginning of USSR. They just took away all the property from those who had something (and I know that it were the most hard working people who managed to survive the war, revolutions and hunger) and then they just didn't know exactly what to do with all those unfortunates.
The book celebrates thirst for life which is one the defining characteristics of a human being. I also liked that all the characters have they own unique story and personality. I enjoyed the most these little wins of "karma" throughout the story.