Finished this just in time! I really wanted to read Munro's latest collection of stories since her big Nobel win, and the CBC book club had voted on this for the month of December. It's another healthy dose of her storytelling, taking little snippets of the everyday and making it sound beautiful, a piece of literary art.
I particularly enjoyed Gravel, and the Finale stories at the end which were loosely based on her life I believe. This is the second book I have read by her, and perhaps there will be more in 2014! :)

Favorite stories here include Gravel, Haven, In Sight of The Lake and Voices.

Tā, jau uzreiz saku, ka man ar "augsto literatūru" lielākoties nav pa ceļam. Ir bijuši daži labi izņēmumi, bet tad tur jānotiek kaut kādam klikšķim. Šie stāsti man neaizgāja. Varbūt nebiju pareizajā gara un prāta stāvoklī, varbūt vienkārši nepatika, varbūt viņi nebija tik labi, un ir pārāk saslavēti, un neviens tā arī nevar paskaidrot, kāpēc skaitās tik labi.



Pirmais stāsts, darbība Vankūverā, viss awesome, baigi kaut ko gaidu, bet tad viņš pēkšņi beidzās.


Nākamajam biju jau vairāk gatava. Vienalga neiebraucu, kas tur tik īpašs.



Jā, ar laiku tas stils uz dzīves tiešums it kā uzsit kaut ko... Bet... nē.. Katru reizi liekas, vo, vo, ar šo man beidzot aizies tas lielais blīkšķis, par ko visi runā!



... Bet tad... joprojām nē, un esmu uz robežas, lai atmestu to grāmatu, bet paveicās, ka tie stāsti ir īsi, un ir sajūta, ka kaut kas iet uz priekšu.

Vienīgi "Vilciens" izraisīja tādu nelielu "ohhhhhh" mirkli. Bet tīri savienojošās kompozīcijas dēļ. Citādi, sēdēju pie tās grāmatas ar daudzām emocijām, tikai ne apbrīnu.





Nu labi, labi. Vēl jau lielais noslēgums ar ģeniālajiem 4 stāstiem, kas visu pasvītro. Hmmm...



Tad jau visi iepriekšējie man patika daudz labāk. Divus pēdējos es vispār neatceros. Pusstundu pēc izlasīšanas.

Nu, ko lai saka. Gribēju baigi kultūru baudīt,bet sapratu, ka neko nesaprotu un laikam jālien atpakaļ alā.


Nelielas aizdomas, ka šeit varētu darboties tas pats faktors, kas cilvēkiem liek stāvēt pie krāsas klekša mākslas galerijā un gudri māt ar galvu.

Es tikmēr dodos atpakaļ lasīt fantastiku un pasarg' dies' vēl to fantāziju!

9 July 2024: well, shit. The cat’s out of the bag. For decades, Munro shielded and defended her husband, who sexually assaulted her daughter. It really re-frames a lot of her stories in an incredibly disturbing way.

I’ve always had lukewarm but appreciative feelings about her craft, but I must admit, I can’t help but see her differently now, especially considering that it is now evident that she drew on her experience shielding a rapist. Fuck.